Mindaugas Rakauskas: iespējamā “Tet” un LMT apvienošana sagraus konkurenci un būs slogs valsts budžetam

Jau teju gadu valdības līmenī un publiskajā telpā tiek apspriesta iespējamā divu telekomunikāciju tirgus spēlētāju, Latvijas valstij un Zviedrijas līdzīpašniekiem piederošā SIA “Latvijas Mobilais Telefons” (turpmāk  – LMT) un SIA “Tet” apvienošana – jautājums, kas skar ne tikai abu uzņēmumu turpmāko likteni, bet var arī būtiski apdraudēt visas telekomunikāciju nozares līdzsvaru un konkurences nosacījumus.

Uzskatu, ka šī iespējamā apvienošanās būs “beigu sākums” godīgai tirgus konkurencei, monopolizētam uzņēmumam valsts azotē atstājot postošu ietekmi uz pārējo tirgus dalībnieku darbību. Lai izvairītos no šāda scenārija, jaunizveidotajam uzņēmumam ir jābūt neatkarīgam no valsts. Vienlaikus ir būtiski īstenot strukturālas pārmaiņas – stratēģiski nozīmīgā pazemes kabeļu kanalizācijas infrastruktūra ir jānodala no “Tet” un LMT, nodrošinot visiem tirgus dalībniekiem vienlīdzīgu piekļuvi šim resursam.

Potenciālā LMT un “Tet” apvienošanās ir kā bumba ar laika degli telekomunikāciju tirgū

“Tet” ir vēsturiski izveidojies kā fiksētā tīkla operators ar monopola pazīmēm, un tā pārziņā ir valstiski nozīmīga pazemes kabeļu kanalizācijas infrastruktūra. Savukārt LMT šobrīd ir vadošais tirgus spēlētājs mobilo sakaru jomā. Potenciālā abu uzņēmumu apvienošanās ir kā bumba ar laika degli, kas var radīt katastrofālus satricinājumus tirgum. Un tam ir vairāki argumenti.

Proti, LMT un “Tet” ir savstarpēji konkurējoši uzņēmumi, un abi jau šobrīd dominē dažādos tirgus segmentos. Papildus tam, ja šie divi komersanti tiktu apvienoti un izveidotais uzņēmums atrastos valsts īpašumā, pastāv augsts superdominances risks – situācija, kurā monopolizēts valsts uzņēmums iegūst tik spēcīgu ietekmi, ka var funkcionēt neatkarīgi no konkurences spiediena, piegādātājiem un patērētāju interesēm. Turklāt tas varētu vēl aktīvāk ietekmēt politiskos un normatīvā regulējuma izstrādes procesus, virzot sev izdevīgus nosacījumus un nostiprinot ietekmi ilgtermiņā. Rezultātā vislielākie zaudētāji būs sabiedrība – gan iedzīvotāji, kuri, visticamāk, pārmaksās par telekomunikāciju pakalpojumiem, gan valsts kopumā, jo pieaugošās izmaksas tiks segtas no valsts budžeta līdzekļiem – tieši un netieši.

Pastāv pamatotas bažas, ka apvienotais uzņēmums, atrodoties valsts kontrolē, iegūs būtiskas priekšrocības, piemēram, subsīdijas, labvēlīgāku regulējumu vai pieeju izdevīgākam finansējumam, kad tas būs nepieciešams. Līdzīgi kā šobrīd ar airBaltic. Šādas priekšrocības neizbēgami kropļotu konkurenci, ietekmējot gala patērētājus. Dominējoša valsts uzņēmuma apstākļos saruks cilvēku iespējas izvēlēties sev piemērotāko pakalpojumu sniedzēju, bet būtisko telekomunikāciju pakalpojumu cenas, visdrīzāk, pieaugs. Un šo cenu kāpumu nāksies segt mums visiem.

Valsts iesaiste komercdarbībā ir pēdējais līdzeklis, kad tirgus nav spējīgs pats risināt sabiedrības vajadzības un nodrošināt pakalpojumu pieejamību. Visos citos gadījumos šāda valsts iesaiste samazina konkurenci un ilgtermiņā – labumu sabiedrībai. Telekomunikāciju tirgus ir efektīvs un tajā ir sīva konkurence, kuru valsts līdzdalība var tikai kropļot.

Publiskajos iepirkumos turpināsies nevienlīdzība

Jau ilgstoši vērojama tendence, ka LMT un “Tet” bauda īpašas priekšrocības publiskajos iepirkumos, kur valsts un pašvaldību iestādes bieži vien dod priekšroku valstij piederošu uzņēmumu piedāvājumiem. Tas notiek arī gadījumos, kad citi tirgus dalībnieki spēj nodrošināt tikpat kvalitatīvus pakalpojumus par ievērojami zemākām cenām.

Manuprāt, šāda pieeja liecina par saimnieciskās loģikas trūkumu, kas, nemitīgi pārmaksājot par telekomunikāciju pakalpojumiem, ilgtermiņā negatīvi ietekmē pašvaldību un valsts iestāžu budžetus. Piemēram, analizējot tikai ministriju iepirkumus, redzams, ka vairāk nekā 80 % šo iestāžu mobilo sakaru pakalpojumus nodrošina LMT. Savukārt kaimiņvalstī Lietuvā, kur nevienam operatoram nav valsts līdzdalības un publiskajos iepirkumos tiek izmantots telekomunikāciju e-katalogs, visi trīs operatori konkurē līdzvērtīgi, un tirgus ir sadalīts daudz vienmērīgāk. Jāatgādina, ka veselīgas konkurences apstākļos ieguvēji ir visi, jo īpaši – klienti.

Brīvā tirgus apstākļos, kur valda intensīva konkurence, uzņēmumiem nepārtraukti jāmeklē jauni veidi, kā saglabāt un stiprināt savu konkurētspēju. Biznesa attīstība un spēja pielāgoties mainīgajam pieprasījumam un patērētāju vajadzībām kļūst par galvenajām prioritātēm. Tikmēr valsts kontrolē esošie uzņēmumi bieži vien izjūt ievērojami mazāku konkurences spiedienu, un inovācijas telekomunikāciju jomā nav to dienaskārtības centrā, bremzējot progresu tik dinamiski mainīgā nozarē. Patiesībā šāda stagnācija negatīvi ietekmē visu sabiedrību – sašaurinās telekomunikāciju pakalpojumu klāsts, sadārdzinās pakalpojumu cenas gan privātpersonām, gan uzņēmumiem.

Valsts uzņēmumu pārvaldība rada politiskās ietekmes riskus un lielāku slogu budžetam

Kad valsts pārņem kontroli pār uzņēmumu, kam vajadzētu darboties dinamiskā tirgū un sīvas konkurences apstākļos, rodas būtisks risks, ka lēmumi tiks pieņemti politisku, ne ekonomisku apsvērumu ietekmē. Telekomunikāciju nozarē šāda konkurences ilūzija jau ir ilgstoši uzturēta, īpaši publiskā sektora iepirkumu kontekstā. Valsts pārvaldīts uzņēmums nereti kļūst par instrumentu politisko vai sociālo mērķu īstenošanai, nevis par efektīvi pārvaldītu, rentablu tirgus spēlētāju, kas fokusējas uz konkurētspējas vairošanu un ilgtspējīgu izaugsmi. Šādi pārvaldītam biznesam nav stimula veicināt efektivitāti, inovācijas un kopumā sniegt pienesumu valsts ekonomikai.

Vienkāršiem vārdiem sakot – valsts azote nav vide, kurā uzņēmums ir motivēts rīkoties kā jebkurš cits tirgus dalībnieks. Tā vietā tiek radīti apstākļi, kuros uzņēmums var darboties ar ierobežotu konkurences spiedienu, kas ilgtermiņā kaitē visai nozarei. Turklāt jāņem vērā, ka liela mēroga uzņēmuma nonākšana valsts īpašumā var radīt papildu finansiālu slogu valsts budžetam – īpaši, ja uzņēmums kļūst nerentabls vai nonāk krīzes situācijās, kur nepieciešamas subsīdijas vai finansiāla glābšana.

Stratēģiski nozīmīgajai pazemes kabeļu infrastruktūrai jābūt vienlīdzīgi pieejamai

Ja tomēr LMT un “Tet” apvienošana tiks īstenota, ir būtiski nodrošināt, ka jaunizveidotais uzņēmums nepaliek valsts īpašumā. Tikai tā iespējams izvairīties no tirgus konkurences kropļošanas, kas varētu novest pie stagnācijas telekomunikāciju inovācijās, cenu pieauguma un citiem negatīviem blakusefektiem. Vienlaikus ir svarīgi veikt strukturālas pārmaiņas, nodalot stratēģiski nozīmīgo pazemes kabeļu kanalizācijas infrastruktūru no LMT un “Tet” darbības un izveidojot atsevišķu vienību, kas paliktu valsts kontrolē. Saglabājot šo stratēģiski svarīgo infrastruktūru valsts īpašumā, kā arī nodrošinot neitrālu un caurskatāmu tās pārvaldību, tā būs pieejama visiem tirgus dalībniekiem ar vienlīdzīgiem un nediskriminējošiem nosacījumiem. Tādējādi valsts nodrošinātu vienlīdzīgas pozīcijas visiem operatoriem, vienlaikus saglabājot kontroli pār būtisku infrastruktūras resursu un veicinot efektīvu, atvērtu un ilgtspējīgu tirgus attīstību.