Kādēļ tagad ir jāapsver garāks atvaļinājums?

Katram darbiniekam ik gadu pienākas apmaksāts atvaļinājums četru nedēļu garumā, un parasti tas tiek izmantots, dalot to vairākās daļās. Tomēr nereti šādi dalīts atvaļinājums neļauj pilnībā “atslēgties” no domām un raizēm par darba pienākumiem, sevišķi, ja iepriekš ir bijis intensīvs periods, aizvadīts darbs pie kāda liela projekta u.tml. Starptautiski pētījumi atklāj, ka, pandēmijas laikā strādājot no mājām, cilvēki ir strādājuši garākas stundas. Daudzus strādāšana no mājām ir nogurdinājusi vairāk nekā darbs birojā, jo ir bijis sarežģīti ievērot robežas starp darbu un privāto dzīvi. Uzskatu, ka tagad darba ņēmējiem vairāk nekā jelkad ir nepieciešams apsvērt četru nedēļu nepārtrauktu atvaļinājumu, taču, ko darīt, lai tas nebūtu izaicinājums gan darba ņēmējam, gan darba devējam?

Žurnāla “Reader’s Digest” publicētais “Journal of Happiness” pētījums norāda, ka ideālais atvaļinājuma garums ir tikai astoņas dienas. Vai tādēļ darba ņēmēji reti kad izmanto iespēju doties garākā atvaļinājumā? Iemesli ir dažādi. Viens vēlas doties tuvos un tālos ceļojumos divas reizes gadā, citam tas rada problēmas, jo ir jāpieskata bērni rudens un pavasara brīvlaikos, bet vēl kādam paredzēta pārvākšanās uz jaunu mitekli noteiktā laikā, un šiem seko vēl citi racionāli apsvērumi. 

Ir arī plejāde maldīgu priekšstatu, kas pārņem katru uzcītīgāko darbinieku un bieži vien arī spēlē lielāko lomu atvaļinājuma ilguma izvēlē – “bez manis te neviens netiks galā”, “kā es tā pametīšu kolēģus brīdī, kad ir daudz darba”, “ko teiks darba devējs, ka es tagad pazudīšu uz mēnesi” u.tml. Tomēr garāks atvaļinājums var būt īpaši svarīgs, turklāt tieši šobrīd, kad daudzi uzņēmumi un to darbinieki ir paveikuši lielu darbu, pielāgojot procesus jaunajiem apstākļiem. 

Strādājot no mājām veselības krīzes laikā, daudziem cilvēkiem darba apjoms ir bijis lielāks nekā ikdienā. Piemēram, kā liecina žurnāla “Forbes” publicētā informācija par starptautisku aptauju datiem, 52% cilvēku, strādājot no mājām Covid-19 laikā, ir strādājuši ilgākas stundas. Papildus slogu ir radījusi arī darba un privātās dzīves balansa noturēšana - 40% respondentu, darbojoties no mājām, ir jutušies vainīgi mirkļos, kad nestrādā (piemēram, pusdienu pauzēs), bet 38% aptaujāto pusdienu pauzes ir izlaiduši pavisam, lai veltītu vairāk laika darbam. Jāpiemin, ka ilgstoši šāds darba ritms var izjaukt veselīgu līdzsvaru dzīvē un, nespējot kārtīgi atpūsties, pat veicināt izdegšanas sindromu.

Manuprāt, darba devējiem ir jārosina darbiniekus nevairīties izmantot vairāk nekā divas nedēļas garu atvaļinājumu bez pārtraukuma. Tas, pieņemu, lielākajai daļai varbūt arī nav nepieciešams un pat privātās dzīves apstākļu dēļ nav iespējams katru gadu, vai arī šogad to liedz jau daļēji izmantots atvaļinājums gada sākumā, bet tā varētu būt apsverama ideja nākotnē, piemēram, reizi divos, trijos vai piecos gados. Turklāt būtiski izmantot atvaļinājuma periodu, lai “atslēgtos” un restartētos, jo tieši tam tas ir paredzēts. 

Mana prakse liecina, ka darba devējam vienmēr ir jāsāk ar sevi. Šajā gadījumā runa ir par tādas darba vides radīšanu, kurā darba ņēmējs var droši un pārliecināti doties garākā atvaļinājumā. Citiem vārdiem sakot, tā ir uzņēmuma pretimnākšana darbiniekam, nekādā veidā slēpti vai tieši nenorādot uz ierobežojumiem atvaļinājuma ilgumā, kā arī spēja sakārtot iekšējos procesus tā, lai mēnesi ilgs atvaļinājums netraucē “vilcienam doties uz priekšu”, par ko ir droši arī kolēģi. 

Piemēram, BITĒ ir ik gadu ir cilvēki, kuri vēlas doties ilgākos atvaļinājumos, lai iepazītu pasauli, ieslīgtu dārza darbos, pavadītu laiku ar ģimeni un draugiem, vai tieši pretēji – atpūstos pilnīgā vientulībā pie dabas. Vēlme atpūsties, izzināt pasauli un pašam sevi nav nekas neparasts, un esam priecīgi, ja varam šīs darbinieku vēlmes piepildīt. 

Protams, neslēpšu, ka garāks atvaļinājums ir izaicinājums gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Problēmas sakne visbiežāk ir nepilnīga darba procesu pārvaldība. Tāpēc liela nozīme ir darbinieka tiešā vadītāja spējā plānot darbus tā, lai kolēģa prombūtne izvērstos par pozitīvu pieredzi visām pusēm, neuzliekot pārlieku lielu papildu darba apjomu citiem darbiniekiem. Lai to panāktu, esam daudz strādājuši un sasnieguši efektīvāku darba plānošanu. Turpretim darbiniekam ir būtiski atbildīgi plānot savu darbu izpildi, nebaidīties deleģēt darbus un uzticēties kolēģus spējām savas prombūtnes laikā. Pēdējie divi aspekti bieži vien ir tieši vadības līmeņa kolēģu izaicinājums. 

Jāteic, ka, darbinieki, kuri ir devušies garākā atvaļinājumā, atgriežas ar jaunu darba sparu un idejām. Tāpat viņi jūtas vairāk motivēti, ir efektīvāki un lojālāki uzņēmumam. Gana daudz ieguvumu biznesam, vai ne? Savukārt, lai iedvesmotu citus kolēģus, rīkojam tā dēvēto “brīvo mikrofonu” jeb sarunu ciklu, kur ikviens BITES darbinieks var dalīties ar savu pieredzi par to, kā sakārtot darbu plūsmu pirms garāka atvaļinājuma, kā pagājusi atpūta un ko tā ir devusi pašam u.tml. 

Īstenībā, paša darbinieka spēja “uzsist sev pa pirkstiem” un pilnvērtīgi nodoties atpūtai, ir otra monētas puse izaicinājumos, kas skar atvaļinājumu tēmu. Aizvien ir darbinieki, kuri atvaļinājumus izmanto, lai pastrādātu, jo nespēj aizmirst par darbu. Piemēram, kā liecina personāla atlases uzņēmuma “CV-Online Latvia” pērn veiktā aptauja, vairāk nekā puse jeb 51% strādājošo sava atvaļinājuma laikā veic vismaz kādu ar darbu saistītu uzdevumu. Turklāt nav runa par lielu darbu veikšanu, jo tā visbiežāk ir atbildēšana uz dažiem ar darbu saistītiem telefona zvaniem, e-pastiem u.tml., tā laiku pa laikam atgādinot sev arī par strādāšanu. 

Lai no tā izvairītos, neatkarīgi no tā, uz cik ilgu laiku darbinieks ir devies atvaļinājumā, BITĒ mudinām kolēģus savā atvaļinājumā par darba uzdevumiem aizmirst un neatbildēt uz ziņām, e-pastiem u.tml. Tiesa, darba devējs var rīkoties dažādi, lai novērstu strādāšanu atvaļinājumu laikā, taču galavārdu un mērķtiecību to nedarīt, vienmēr svarīgi apzināties arī pašam darbiniekam.