Endija Kaševska: Tiešā vadītāja faktors darbinieku apmierinātībā

Pārmaiņas darba tirgū ir radījušas jaunus izaicinājumus arī vadītājiem, pieprasot būt ne vien labiem organizatoriem un stratēģiem, bet arī spēcīgiem līderiem, veidojot veselīgu un motivējošu darba vidi. Vispasaules pieredze un pētījumi liecina, ka darbinieki arvien lielāku uzmanību pievērš tam, kā jūtas uzņēmumā, un viņu apmierinātība ar darbu lielā mērā ir atkarīga no tā, cik apmierināti viņi ir ar tiešo darba vadītāju. Kādām kompetencēm, īpašībām mūsdienās jāpiemīt tiešajam vadītājam, lai noturētu savu komandu un sekmētu tās darbu?  

Globālās analītikas uzņēmuma “Gallup” aptaujas dati par darbinieku iesaisti un motivāciju darba procesos un darba vietā liecina, ka kopējā nodarbināto apmierinātība ar gadiem samazinās. Kā galvenie faktori tam ir arī atbalsta un iesaistes trūkums. Turklāt vismaz 60% darbinieku nejūt saikni ar savu darba vietu. 

Tieši tādēļ arvien būtiskāka ir tiešā vadītāja loma un viņam piemītošās kompetences, dominējot tieši dažādām emocionālajām īpašībām un empātijai jeb spējai “iekāpt otra kurpēs”, kas palīdz veidot apzinātas attiecības ar darbiniekiem. Arī Pasaules ekonomikas foruma šogad sagatavotajā ziņojumā par nākotnes darba vietām starp 10 galvenajām prasmēm izvirzītas tādas īpašības kā emocionālā noturība, pielāgošanās spēja, motivācija, pašrefleksija, empātija, spēja klausīties un citas prasmes. Mēs faktiski runājam par tā dēvēto emocionālo inteliģenci, kas kopumā uzlabo gan cilvēku sociālo dzīvi, gan var būtiski palīdzēt profesionālajā karjerā.  

Cilvēku ikdiena, pašsajūta veidojas ne tikai no darba un ar to saistītiem notikumiem, liela ietekme ir arī tam, kas tobrīd notiek mājās, attiecībās ar līdzcilvēkiem u.tml. Ikviens no šiem faktoriem spēj vairāk vai mazāk ietekmēt to, kā darbiniekam veicas un kā viņš jūtas darba vietā. Savulaik darba vide nevarēja lepoties ar sapratni, tai pastāvot ar pārliecību, ka “katram jātiek galā ar savām personīgajām likstām pašam”, taču mūsdienās esam auguši. Tādēļ empātija ir viena no svarīgākajām vadītāja kompetencēm un emocionālās inteliģences komponentēm, tā spējot ieklausīties un izprotot savus darbiniekus un viņu vajadzības, kā arī sajūtot viņu emocionālo noskaņojumu. Empātija veicina uzticību un sadarbību starp cilvēkiem, radot ciešāku saikni, kas rezultējas arī spēcīgā komandas garā. Vadītājs, kurš izrāda empātiju, var veicināt arī darbinieku motivāciju un kopējo darba vides mikroklimatu. Turklāt tie var būt arī pavisam nelieli pretimnākšanas brīži, piemēram, pagarinot darba nodošanas termiņu, jo kolēģim saslimuši bērni; ekstra brīva diena brīdī, kad vienkārši nepieciešama pauze, lai atjaunotu spēkus u.tml.

Savā praksē esmu saskārusies ar to, ka cilvēkus baida konflikti. Taču, manuprāt, tā ir iespēja augt – gan vadītājam, gan tiem kolēģiem, kas iekļuvuši viedokļu sadursmēs. Šīs situācijas sniedz neatsveramu pieredzi, kas skaidri demonstrē, cik svarīga ir vadītāja spēja regulēt ne tikai kolēģu, bet arī savas emocijas. Tiesa, vēss prāts, mediatora dotības ir kvalitātes, kas ne vienmēr vadītājiem piemīt uzreiz, ļoti bieži tās parādās tikai laika gaitā, uzkrājot ne vien profesionālo, bet arī dzīves lolotu pieredzi. 

Tāpat kā konfliktu epicentrā, arī ikdienas darbā komunikācijas prasmes ir izšķirošas. Kolēģu apmierinātība ar tiešo vadītāju veidosies, viņam spējot runāt skaidri un atklāti, izklāstot darba uzdevumus, mērķus un sniedzot atgriezenisko saiti. Vadītājam ir jāsaprot komandas cilvēku individuālās vajadzības, nepieciešamības gadījumā pielāgojoties. Piemēram, lai izskaidrotu sarežģītu darba uzdevumu, svarīgi, ka vadītājs negrimst sarežģītā terminoloģijā, izmanto analoģijas, skaidro ar piemēriem. Tikmēr, veidojot ikdienas saziņu ar kolēģiem, jāatceras, ka mūsdienās hierarhisks komunikācijas veids un  deleģēšana pavēļu formā ir ceļš uz pretestību, visticamāk, kaitējot attiecībām un rezultātiem. Lai stiprinātu vadītāju komunikācijas spējas, arī “Bite” regulāri veic apmācības, organizējot darba grupas mentoru pavadībā, supervīziju nodarbības u.tml. Tas ir konstants darbs.

Manuprāt, ļoti daudzi vadītāji jau šobrīd katru dienu lauza galvu par to, kā “pacelt spārnos” un motivēt savu komandu. Tas ir izaicinoši. Un, jā, arī izsmeļoši. Līdz ar to tas ir darbs ne tikai ar komandu un tās dažādajām personībām, bet arī pašam ar sevi. Jāspēj gan motivēt, gan zināt robežas, lai nesadegtu. Ne velti izdegšana ir viena no šodienas aktuālākajām problēmām, sevišķi vadības līmeņa darbinieku vidū. Šajā ziņā svarīgi nepieļaut paradoksālu situāciju – motivēt komandu, domāt par viņu darba un privātās dzīves balansu, bet pilnībā aizmirst par sevi. Veiksmīgs personīgais piemērs ir vērtīgs motivators un ceļa karte, kam sekot! 

Vai garlaicības mākts darbinieks, kuram ir apnikuši pašreizējie darba pienākumi, ir labs komandas spēlētājs? Laika gaitā vērojot, vai šiem cilvēkiem tomēr vienkārši netrūkst disciplīnas, manuprāt, uzņēmumi ir beidzot atskārtuši, ka tas, kas der vienam, var nederēt citam. Tieši tik vienkārši! Tāpēc laba vadītāja dienaskārtībā vienmēr jābūt arī darbinieku lomām, atrodot viņiem labāko pozīciju organizācijā, kas aizrauj un ļauj realizēt talantu, baudot sasniegumus un rezultātus.

Apkopojot, jāsaka, ka vadītāju loma un ietekme, ar katru gadu tikai palielinās. Un līdzās tam aug arī to kompetenču, īpašību apjoms, kuras vadītājam ir jāpārvalda. Lai arī tagad daudz runājam par mākslīgo intelektu, kas pārņems arī atsevišķu līmeņu vadītāju darba pienākumus, īpaši nozarēs, kas saistītas ar tehnoloģijām, jāatceras, ka neviens mākslīgs rīks nespēj aizstāt emocionālo inteliģenci, empātiju, intuīciju un daudzas citas cilvēciskas īpašības. Tāpēc kompetents vadītājs ir un paliks ilgtermiņa vērtība ikvienā darbavietā.